„Vītolu” mājas Līksnas ciemā izceļas – garāmgājēju te žoga malā vēro koka pūce, metāla zaķis un liels, melns zirneklis uz mājas sienas. Māju saimnieks un šo objektu meistars Vladislavs Sergejevičs skaidro, ka tie nebūt nav Helovīnu rotājumi, šo un vēl citu zvēru figūras pagalmā atrodas visu gadu. Viņa un sievas Veronikas veikumu Daugavpils novada dome šogad novērtēja kā sakoptāko privātmāju un dārzu novadā.

Darba dienas rīta pusē „Vītolu” mājās sastopams tikai saimnieks, Veronika devusies uz pilsētu, kur strādā skolā par dežuranti. Ziemas mēnešus Vladislavs gaida negribīgi, aukstajā laikā mazāk darāmo darbu. Vasarā laiks aizrit, rūpējoties par sievas karaļvalsti – laistot puķu dobes un podus. Pirmais jautājums, ko Veronika, pārrodoties no darba skolā, vīram vaicā: „Vai puķes palaistīji?” Ar krāšņu dārzu savulaik varēja lepoties arī Veronikas mamma, pati Veronika visvairāk iecienījusi hortenzijas.

Kur tās stādīt, kad māla un plastmasas podi sākt šķist par mazu un vienveidīgi? Pirms desmit gadiem Vladislavs devās pensijā un sāka meklēt atbildi uz šo jautājumu. Viņam allaž interesanti šķituši akmeņi, tāpēc radās ideja puķupodus gatavot no tiem. Secinājis, ka jebkurš plakans akmens noderēs kā puķupoda pamats vai slieksnis. Vēl akmeņi noderējuši kā mājas siltinātājs – tie aplikti ap mājas pamatiem. „Katrs akmens ir citādāks, katram ir sava seja. Atceros, ka bērnībā, dzīvojām blakus vecām, sabrukušām dzirnavām. Kad svētku dzērienam vajadzēja samalt iesalu, jauno kolhoza dzirnavu smalkais malums nederēja. Izmantojām vecos akmeņus, malām starp tiem,” Vladislavs kavējas atmiņās.

Visu rakstu lasiet 5. novembra numurā.