Šuņezera krastā jau ilgus gadus tukša stāv slēgtā Daugavpils 7. pamatskolas ēka. Zvana vietā, kas aicina uz stundu, gaiteņos svilpo caurvējš, bet tukšajās klasēs stindzinošo klusumu pārtrauc vien paša soļu atbalss. No griestiem un sienām vietām birst apmetums. Kādreizējā noliktavas telpā nevērīgi izmētātas grāmatas, it kā skola būtu atstāta lielā steigā. Kādā mācību klasē uz tāfeles, noslēpts skatam, saglabājies vecs uzraksts ar krītu. Apbiruši ar apmetumu, uz galda stāv 1989. gada izlaiduma foto albumi. Putekļiem pārklājušās iekārtas, kas reiz izmantotas fizikas stundās. Šāds bēdīgs skats paveras izglītības iestādē, kur vēl nesenā pagātnē ritēja spraigs mācību darbs.

Savulaik skola tikusi būvēta pēc Forštates iedzīvotāju ierosinājuma un ar toreizējā Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa novēlējumu, “Latgales Laikam” pastāstīja  mācību iestādes pēdējā direktore Zoja Rodčenko.

Skolas būvniecība sākās tālajā 1939. gadā, bet darbus pārtrauca Otrais pasaules karš. Kara laikā kādu brīdi šeit atradās vācu zenītbaterija. Pēc kara ēkas celtniecība tika atjaunota, un 1951. gadā ēku nodeva ekspluatācijā. Līdz 1954. gadam mācību iestāde darbojās kā septiņgadīgā skola, bet no 1954. līdz 1992. gadam – kā vidusskola. Pēdējos 18 gadus mācību iestāde darbojās pamatskolas statusā.

Visu rakstu lasiet 29. marta numurā.