Kristīne Boguša ar dzīvesbiedru Andreju un dēliņu Aleksi, vecāku atbalstīta, Bebrenes pagastā izveidojusi ģimenes ligzdu „Rīti”. Pēc 12 darba gadiem Anglijā un Skotijā Kristīne atgriezusies Latvijā. Uz ārzemēm viņa devusies 18 gadu vecumā un jau tad zinājusi, ka tur nepaliks. „Vienu dienu sev teicu: „Viss, braucam uz Latviju, uz mājām”,” saka Kristīne, cienājot ar pašas cepto burkānu pīrāgu.

Kristīne un Andrejs nodarbojas ar gaļas lopkopību, un viņus droši var piepulcināt jauno zemnieku saimei. Kristīne teic, ka gaļas lopkopības nozare tika izvēlēta, sekojot tēva padomam.

Lielāku darbu un uzmanību prasa jaunlopu dzimšanas laiks. Pērn realizēts arī ES jauno lauksaimnieku atbalsta programmas projekts, iegādājoties lopbarības sagatavošanas tehniku. Viņu bioloģiskajā saimniecībā ir 43 ha zemes, 15 Šarolē šķirnes govju un jaunlopu ganāmpulks.

Kad dēliņam Aleksim palika gadiņš, ģimene uz „Rītiem” pārcēlās no Bebrenes centra, kur ir Kristīnes dzimtās mājas. Māja ir pašu projektēta un uzbūvēta.

Kristīne atminas, ka reiz ar tēti apsprieduši ideju par pirts būvniecību, un 2010. gadā sākās celtniecības darbi. Kristīne sūtījusi Skotijā sapelnīto naudu, bet vecāki pielikuši savu artavu. Beigu beigās pirts projekts pārtapis par dzīvojamās mājas „Rīti” projektu.    

„Tētim ir sava saimniecība un mums – sava. Taču ikdienā palīdzam viens otram ar padomu. Visus svētkus svinam kopā,” saka Kristīne. Viņai patīk gatavot. Tā kā vīrs ir mednieks, mājās bieži tiek gatavoti arī ēdieni un kūpinājumi no meža zvēru gaļas. Dīķos ganās stores, karpas, karūsas, līņi un citas zivis, kuras Kristīne pagatavo savā gaumē.

Vaicāta, vai tie latvieši, kurus viņa iepazina, strādājot Anglijā un Skotijā, plāno atgriezties Latvijā, Kristīne saskaita, ka daži jau ir atpakaļ, tostarp viņas uzņēmīgais brālēns Mārtiņš Bogušs, kurš turpat Bebrenē izveidojis brokoļu audzēšanas saimniecību, bet daži vēl tikai plāno par braukšanu uz Latviju.

Taču viena daļa, iegādājušies ārzemēs māju vai dzīvokli vai apprecējušies ar vietējiem, jau iesakņojusies tur. Savu pirmo braucienu uz svešo zemi viņa vienmēr atceras ar smaidu. Braukusi ar kaimiņieni, pirmās trīs dienas viesstrādniekiem domātajā mājiņā „karavānā” raudājušas, jo viss bija svešs. „Braucu ar domu iegūt jaunu dzīves pieredzi un nopelnīt naudu. Jau toreiz sapratu, ka svešā zemē nekas nevar būt savs. Sveša ir vide, valoda, cilvēki. Tās nekad nebūs manas mājas. Bet, tur dzīvojot, esmu sapratusi, ka cilvēki ārzemēs jūtas aizsargātāki gan darba, algas un nodokļu, gan sadzīviskā ziņā. Ja tāda pati drošības sajūta valdītu Latvijā, atgrieztos lielākā daļa aizbraucēju,” saka Kristīne.  

Abi ar vīru plāno tepat Latvijā palielināt ganāmpulku un zemes platības, realizēt vēl kādu ES tehnikas modernizācijas projektu, lai virzītos uz priekšu un iesakņotos dzimtajā zemē vēl stiprāk.

Stāstot, kas Latviju dara pievilcīgu, Kristīne uzsver, ka tā ir cilvēku vienotība, ģimenes un mājīguma sajūta, ko rada pats cilvēks.