„Vislielākais prieks latviešu valodas skolotājam ir par labi uzrakstītiem skolēnu domrakstiem,” spriež Janīna Vilmane, piebilstot, ka savulaik pieticis gribasspēka tos labot līdz pat diviem naktī. Par uzcītību ilggadējo Vārkavas vidusskolas skolotāju, vietējās folkloras kopas dibinātāju un novadpētnieci dažādos laikos uzteikušas dažādas varas, bet par patieso ieguldījumu bērnu skološanā vislabāk vēsta viņas darba stāžs – 54 gadi.

Lielāko daļu no tiem viņa pavadījusi Vārkavas vidusskolā. Pēdējo stundu tur novadījusi vien pirms desmit gadiem, lai gan šī gada augusta beigās atzīmēja jau 90. dzimšanas dienu. Tas nozīmē – turpinājusi strādāt skolā vēl ilgi pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas. „Piemēram, mans vīrs, arī skolotājs, Vārkavas vidusskolas direktors Staņislavs Vilmanis pensijā aizgāja laicīgi, bet tad ātri „izdega”,” stāsta J. Vilmane. Dzīvesbiedru viņa sastapa, mācoties Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Abi bija teicamnieki, abi kļuva par latviešu valodas un literatūras skolotājiem. „Arī mūsu meita ir skolotāja,” lepojas sirmgalve, atklājot, ka Vecvārkavā vairs nedzīvo visu gadu – ziemas mēnešus viņa pavada pie meitas Jumpravā. Interesanti, ka tur abas ar meitu sarunājas literārajā latviešu valodā, bet šeit, Vecvārkavā – latgaliski.

Ar latgaliešu valodas un folkloras apzināšanu J. Vilmane nodarbojas visu savu mūžu. J. Vilmane dzimusi Krāslavas pusē, Sauleskalnā. Vecāki, kas nāk katrs no sava Latgales nostūra, gan satikušies Sanktpēterburgā, bet pēc Latvijas valsts izveidošanās atgriezušies dzimtenē. Sirmu vecumu vecākiem gan neizdevās piedzīvot, abi aizgāja viņsaulē vienā mēnesī Otrā pasaules kara laikā. Radi tolaik 15 gadus veco Janīnu savā saimē pieņēma negribīgi, jo savulaik ar viņas vecākiem strīdējušies par zemes īpašumtiesībām. „Atceros, kā gāju ganos, kāpu kokā un asarām acīs dziedāju: „Tek saulīte tecēdama, es paliku pavēnī, nava manas māmuliņas, kas iecēla saulītē,” tā J. Vilmane.

Tautasdziesmas viņa iemācījusies skolā. Ir mazliet žēl, ka nav izdevies apgūt notis, tas dzīvē būtu lieti noderējis. „Māku notis lasīt, bet ne pierakstīt,” stāsta skolotāja. 25 gadus viņa bijusi Preiļu rajona sieviešu kora vecākā, bet vēl pirms tam izveidojusi divas folkloras kopas. Vārkavas vidusskolas folkloras ansamblim šogad aprit 40 gadi. „Ne tikai uzstājāmies, bet arī devāmies pa mājām klausīties un pierakstīt vietējās tautasdziesmas,” skolotāja apzinājusi informāciju arī par dažādu uzvārdu, vietu nosaukumiem.

Pilnu rakstu lasiet 5. oktobra numurā.