Iegriezusies ciemos savā dzimtajā Latgalē, aktrise Akvelīna Līvmane jūtas kā mājās un atzīst, ka tādu viesmīlību kā šeit vairs nesastapt nekur citur. Te vienmēr no ciemiem mājās ikviens iet ar līdzi sarūpētu cienastu, šo dāsnumu mantojusi arī aktrise, jo arī saviem ciemiņiem vienmēr sarūpējot kādu sainīti līdzi ņemšanai.

Latgalē dzimušajai aktrisei vien zudis īpašais latgaļu akcents. Akvelīna atzīst, ka vecāki savulaik nolēmuši aizbraukt no Latgales, lai meita mācītos literāri pareizi runāt. Pa retam Akvelīna iegriežas Latgalē apciemot savus radus, taču nu jau vairs nav palicis gandrīz neviens, ko apraudzīt. Arī netālu no Dubnas esošā pirtiņa, kurā Akvelīna nākusi pasaulē, ir gandrīz sabrukusi. Dubnā rīkotie grāmatu svētki atkal bija atveduši aktrisi uz viņas dzimto pagastu, kur tikšanos gaidīja vietējie ļaudis. Jāatzīst, ka Akvelīna Līvmane pavada dzīvi ne tikai uz skatuves un kino, bet atradusi sevi arī citās jomās, nākusi pie vērtīgām atziņām, kuras izmanto ne tikai pašas dzīvē, bet arī sniedz padomus citiem.

„Savos 45 gados biju nīgra uz visu pasauli. Reiz gāju garām skatlogam un sevi nepazinu. Man pretī raudzījās norūpējusies, nelaimīga, pelēka sieviete. Tad sapratu, ka tāda es vairs negribu būt, ka man ir jāmainās,” saka Akvelīna un piebilst, ka Dievs īstajā brīdī viņu pieslēdzis savam „internetam” un viņa atradusi īstos padomus. Savu neizsīkstošo enerģiju viņa rod vienkāršās lietas, piemēram, ēdienā, izvēloties sezonai un dzīvesvietai atbilstošus produktus. „Cilvēkam vajag ļoti maz. Tā māja vārdā Akvelīna jau ir uzbūvēta, nevajag vairs būvmateriālus kā bērnībā. Ķermeņa būvniecība apstājas ap gadiem trīsdesmit, tad tikai jāuztur kārtībā esošā būve, jāveic kosmētiskais remonts un jāraugās, lai tā neapaug ar balkoniem,” jautri stāsta aktrise, liekot saprast, ka ar gadiem cilvēkam jāēd mazāk, to viņai mācījusi arī vecmamma.

Visu rakstu lasiet 22.augusta numurā.