Stāsta otrā daļa par “Latgales Laika” reportiera Aleksandra Rube ceļojumu uz Nepālu un Indiju 2017. gada novembrī un decembrī.

“Welcome to India”

Nepālas un Indijas robežas šķērsošana izrādījās īsts piedzīvojums kontrabandistu garā, jo mūsu izbraukšana no Nepālas sakrita ar vietējām valsts  vēlēšanām – šajā dienā tūristiem aizliegts šķērsot robežu. Tāpēc, lai izvairītos no grūtībām, mums bija jāceļas pulksten trijos naktī.

Pie robežas piebraucām četros no rīta. Pirms tam mūs apturēja melnīgsnējs tiesībsargājošo iestāžu pārstāvis, no kura šoferi atpirkās ar kaudzīti saņurcītu Nepālas rūpiju. Trīs džipi ar baltajiem cilvēkiem, kuri vēlas izbraukt no Nepālas “nepareizajā” dienā, — lai šajā situācijā  nepieprasītu kukuli, ir jābūt pilnīgam idiotam.

500 metri kājām cauri lieliem vārtiem ar nobružātu uzrakstu “Welcome to India”, un apkārt jau ir pavisam cita pasaule. Itin kā kāds biedējošas dekorācijas būtu nomainījis pret vēl briesmīgākām — daudz biezāka netīrumu kārta uz lietām, skaļāks troksnis un klaigāšana, ilgāka dokumentu noformēšana. Taču sirdi kņudināja vienkāršība un raibums, kas valdīja visapkārt. Daudzviet ceļmalās bija redzami dievnami, tīrumi, svētās govis un “vistu būri” – steigā sanaglotas letes ar 10–15 precēm.  Iedzīvotāji uz savu māju sienām žāvēja govju mēslus (krāšņu kurināmais), to visu klāja  biezs smogs.

“Sadedziniet mani Vārānasī”

Cilvēku bars, kurš sēž uz gara vilciena jumta, — tieši šādi parasti iedomājas dzelzceļa transportu Indijā. Taču – nekā tamlīdzīga. Vilciens no Gorakhpuras uz Sarnathu izbrauca bez kavēšanās. Mulsināja vien tas, ka pilsētas dzelzceļa stacijā pasažieri gulēja uz akmens plāksnēm, gaidot rīta vilcienus. 

Sarnathā mēs uz dažām dienām apmetāmies budistu klosterī. Tā ir normāla tūrisma prakse, jo īpaši, ja esat eiropieši un jūs interesē nevis ziloņi un hašišs, bet Indijas kultūras mantojums. No šejienes ar motociklu pusstundas laikā var aizbraukt uz Vārānasī – tā ir viena no vissenākajām pilsētām uz Zemes un svarīga hinduistu svētceļojumu vieta.

Labākās bēres hinduistam ir kremēšana pie Gangas Vārānasī. Skats nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem, ķermeņu dedzināšanai izmanto nelielu malkas klēpīti. Tūristiem šeit jābūt ļoti uzmanīgiem – nedrīkst fotografēt, skaļi un rupji uzvesties, kaut kādā veidā izrādīt necieņu. Un  vienlaikus šeit uz katra stūra piedāvā marihuānu un citus smēķējamus maisījumus. Būtībā tas ir Indijas fenomens – šeit gandrīz nevar sastapt piedzērušos cilvēkus, bet “zālīti” smēķē gandrīz visi, pat sievietes.

Jaukāku iespaidu rada uguns pudža – ikvakara rituāls ar vīraku un lieliem gaismekļiem Gangas krastā. Šajā laikā upes piestātnēs iebrauc simtiem laivu, pa kurām veikli skraida zēni, kuri pārdod ūdeni un sveces skaitā peldošā vainagā. Tā ir enerģētiski ļoti spēcīga vieta – daudz cilvēku, dzīvnieku, aromātu, skaņu un krāsu. Desmit metrus no ūdens atrodas īsts šauru ieliņu labirints, kurā var ļoti viegli apmaldīties pat ar navigatoru. Paiet vēl vairākas dienas, līdz tiek “sagremoti” pie Gangas gūtie iespaidi.

Acīmredzot, tieši šeit mūsu grupa “saķēra” rotavīrusu, kura dēļ pusei dalībnieku piemetās caureja. Viens no apslimušajiem dziedāja dziesmas Borisa Grebenščikova stilā – ja es jūs pametīšu, sadedziniet mani Vārānasī. Indijai patīk sagādāt saviem viesiem dažādas “attīrīšanās”, taču tas norit pārsteidzoši mierīgi.

Pilnu rakstu lasiet 20. aprīļa numurā.