Kas ir laiks? Ar ko ir bijis piepildīts mans laiks? Kādā laikā es dzīvoju? Kāda ir mana attieksme pret laika dotajām iespējām? Šos jautājumus es uzdevu gan sev, gan saviem tuvākajiem izgājušās nedēļas nogalē – gan klausoties novadu tautas dziesmu skanīgos locījumus  un daudzkrāsainos tautu tērpu krāšņumus festivālā “Baltica – 2025” Daugavpilī, gan stāvot kārtējās lietusgāzes pielijušā lauku ceļa malā, un skatoties uz lauka vidū stāvošo 19.gs sākumā celto Kaldabruņas (Červonkas) baznīcu. Ceļot šāda veida ēkas, mūsu senči droši vien spēja ielikt kādu  nezināmu maģijas spēku, kas  līdz pat šodienai dod šīm ēkām spēju aicināt. Arī šoreiz, kad daudzās automašīnu rindas  liecināja, ka cilvēki no tuvienes un tālienes ir aicināti klātbūtnē būt klāt –  Notikumam.

 Kādi esam mēs, tāds ir laiks – doma, kura izvijas cauri kādreiz lasītajai grāmatai “Atzīšanās” un kurās autors ir viens no savdabīgākajiem kristiešiem – Augustīns.  Tik tiešām, mums katram savā laikā, savā vēsturē un biogrāfijā ir jānoiet ceļš, lai nonāktu pie tā, kas ir īsts un neviltots. Kas nav tikai cilvēku viedoklis, modīga ideja vai kas tāds, kas drīz būs pagājis un aizmirsts. Kad pagājušajā gada  vasaras nogalē, es laikrakstā stāstīju par šīs padomju gados izpostītās  un apgānītās luterāņu baznīcas likteni un  sapni par tās atdzimšanu, par ko tik aizrautīgi mums stāstīja  biedrības “Ūdenszīmes” valdes priekšsēdētāja  Ieva Jātniece, vismaz man likās, ka runa ir par tālu nākotni.

Bet… Iespējams mazais Žaniņš, kas vēlāk tapa par Raini, kā pateicību par šajā baznīcā saņemto krusta zīmi, salika  zvaigznes tādā stāvoklī, ka nu stāvot vasaras saulgriežu vārtos mēs varējām piedzīvot šo simbolisko brīdi — jaunā interjera atklāšanu un iesvētīšanu. Jaunizveidotais baznīcas sakrālais interjers ir Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma Koka mākslas un metālmākslas nodaļas profesionālās kvalifikācijas darbs 2024./2025.mācību gadā skolotāja Arvīda Verzas vadībā. Līdz ar šo notikumu droši var teikt, ka baznīca ir tapusi par Kaldabruņas multifunkcionālo kultūrtelpu. Par to jau varēja pārliecināties  aplūkojot mākslinieces Birutas Stafeckas gleznu izstādi, fotogrāfes Māras Multiņas fotoizstādi  “Kaldabruņas kultūrtelpas tapšanas process” un fotogrāfa Harija Liepiņa izstādi “Ainava ar dievnamiņu”. Nākošajā dienā  šo  kultūrtelpu ieskandināja  kora “Senais kalns” skanīgās balsis. Un stāvot visā šī krāšņuma vidū  manī  rodas lepnums. Lepnums par darītājiem. Sajūta, ka mūsu senču ieliktie gēni vēl ir mūsos – mēs varam. Ir sakārtots vēl viens stūrītis Latvijā. Ir radīta vieta ar ideāli izgatavotu  baznīcas interjeru. Vismaz Sēlijas robežās līdzīgu neesmu redzējis. Iespējams arī Latvijā. Un skatoties uz jaunizveidoto baznīcas altāri tā vien gribas skatu aizturēt uz it kā neredzamām stikla rokām, kas sargā krustu. Dieva rokas…  Atklāšanas dienā es vairāk sliecos domāt par rokām, kas dara darbu. Rokām, kas spēja izdarīt šo brīnumu – Ievai Jātniecei un viņas domubiedriem – tiem jaunajiem cilvēkiem – puišiem un meitenēm no Mākslas un mēdiju tehnikuma, viņu skolotājiem. Logu vitrāžu  māksliniecei Ingrīdai Degtjarovai, arī tiem daudzskaitlīgajiem vietējiem ciema iedzīvotājiem, kas vārīja zupu, mazgāja grīdu. Tiem līdzcilvēkiem, kas ziedoja naudu, kas veda pārtikas produktus. Vai daudzi no mums atskatoties uz paveikto savā dzīvē var konstatēt – nākošajām paaudzēm es atstāju BAZNĪCU. Jo Baznīca ir brīnums un noslēpums vienlaikus! Apbrīnojama ir tās izcelsme, attīstība un izplatības gaita. Vēl vairāk. Par spīti visam, tai skaitā ārējām vajāšanām un pašas locekļu nepilnīgumam un grēcīgumam, Baznīca ir izturējusi un pārdzīvojusi valstis un impērijas. Tā ir visvecākā un pelnīti cienītākā cilvēces sociālā, morālā, garīgā un kultūras autoritāte. Un atcerēsimies svēto Augustīnu, kas savā grāmatā “Atzīšana” rakstīja: ”Mēs neizvēlamies laikus un apstākļus, kuros dzīvot, mēs paši sev neuzsūtām pārbaudījumus vai kārdināšanas, bet stundā, kura vēl nav beigusies, mēs nedrīkstam palikt kā miruši, tas ir, palikt bez mīlestības.” Tā ir vēsts, kas joprojām skan. Lai tā mūs atrod īstajā laikā.