Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Daniela 6. septembrī Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā pastāstīja par sēņu daudzveidību Latvijā. Trīs dienas muzeja zālēs varēja apskatīt 148 ēdamu un neēdamu sēņu sugas, ko muzeja darbinieki bija savākuši dienu pirms izstādes atklāšanas.

Dabā ir sastopamas aptuveni 4000 sēņu sugas. Sēņu augšanas areālu nosaka meža tips, nevis ģeogrāfija. „Skujkoku mežā aug vienas sugas, lapu koku mežā – citas. Piemēram, ja egļu mežā kaut kur ieaudzis bērzs, ap to augs citas sēņu sugas, kas nav raksturīgas skujkoku mežiem,” stāsta I. Daniela. „Parasti cilvēks vidēji vāc 20—30 sugu sēnes, dažkārt pats to nemaz nenojaušot. Ir sarkanās un dzeltenās bērzlapes, un cilvēkiem šķiet, ka tas arī viss, bet to ir vairāk kā simts sugu, ir arī vairākas sviesta, apšu, bērza beku sugas.”

Tomēr neēdamu sēņu ir vairāk. Jo par sēnēm tiek uzskatītas ne tikai vairākumam ierastās cepurītes uz kātiņa, bet arī dažādi parazīti, pazemes sēnes utt. I. Daniela iesaka ar sēnēm apieties ļoti uzmanīgi.

„Lietojiet uzturā tās sēnes, par kurām esat pilnīgi droši, ka tās ir ēdamas. Ja šaubāties, neaiztieciet tās, atstājiet. Daudzas sēņu sugas atrodas robežstāvoklī: tās itin kā drīkst ēst, bet nepieciešama ilgstoša apstrāde, — vairākkārt jāvāra un jāmērcē. Turklāt daudz kas ir atkarīgs no cilvēka organisma. Viens apēd un saka, ka viss kārtībā, viņam šī sēne ir ēdama. Savukārt citam sākas gremošanas traucējumi.”

 Dabā ir sastopamas aptuveni 4000 sēņu sugas. Sēņu augšanas areālu nosaka meža tips, nevis ģeogrāfija. „Skujkoku mežā aug vienas sugas, lapu koku mežā – citas. Piemēram, ja egļu mežā kaut kur ieaudzis bērzs, ap to augs citas sēņu sugas, kas nav raksturīgas skujkoku mežiem,” stāsta I. Daniela. „Parasti cilvēks vidēji vāc 20—30 sugu sēnes, dažkārt pats to nemaz nenojaušot. Ir sarkanās un dzeltenās bērzlapes, un cilvēkiem šķiet, ka tas arī viss, bet to ir vairāk kā simts sugu, ir arī vairākas sviesta, apšu, bērza beku sugas.”

Tomēr neēdamu sēņu ir vairāk. Jo par sēnēm tiek uzskatītas ne tikai vairākumam ierastās cepurītes uz kātiņa, bet arī dažādi parazīti, pazemes sēnes utt. I. Daniela iesaka ar sēnēm apieties ļoti uzmanīgi.

„Lietojiet uzturā tās sēnes, par kurām esat pilnīgi droši, ka tās ir ēdamas. Ja šaubāties, neaiztieciet tās, atstājiet. Daudzas sēņu sugas atrodas robežstāvoklī: tās itin kā drīkst ēst, bet nepieciešama ilgstoša apstrāde, — vairākkārt jāvāra un jāmērcē. Turklāt daudz kas ir atkarīgs no cilvēka organisma. Viens apēd un saka, ka viss kārtībā, viņam šī sēne ir ēdama. Savukārt citam sākas gremošanas traucējumi.”

Visu rakstu lasiet 10.septembra numurā.