Divdesmit pirmā gadsimta cilvēku dzīvesveids ir mazkustīgs, kas veicina dažādas saslimšanas un diskomfortu. Šādos gadījumos var palīdzēt fizioterapeits un ieteikt “zāļu recepti” – aktīvi vingrojumi, relaksācijas tehnikas un arī 1000 soļu garas pastaigas svaigā gaisā. Taču ir arī smagas diagnozes – bērnu cerebrālā trieka, Prādera-Villija sindroms, Dauna sindroms, insults. Šādos gadījumos fizioterapeits ir kā labais eņģelis, kas stāv klāt un neļauj padoties. Lēnām un ar ļoti lielu pacietību motivē atveseļoties.

Fizioterapeite Olga Servute nu jau piekto gadu strādā rehabilitācijas centrā „Vale” un studē Rīgā Lietišķās kinezioloģijas skolā. Darbs ir viņas sirdslieta, ko viņa veic ar lielu atdevi. Fizioterapeita darbs ir ļoti atbildīgs, emocionāls – ir jāprot atrast saiknīti starp sevi un pacientu. Viņai ir ļoti daudz draugu, paziņu un pacientu, ar kuriem viņa kontaktējas jau vairākus gadus: “Ja cilvēks ir iekšēji harmonisks un laimīgs, viņš dod to enerģiju citiem,” saka Olga.

Viņa strādā gan ar pieaugušajiem, gan bērniem un ir trenere pilates nodarbībās: “Nekad nebiju sapņojusi par fizioterapiju. Man gribējās aizbraukt ātrāk prom no mājām. Es mācījos mākslas skolā Ilūkstē un gribēju saistīt savu dzīvi ar mākslu – interjera dizainu vai arhitektūru. Man likās, ka es varu darboties radošā sfērā. Man padevās arī sports un eksaktie priekšmeti — algebra, ģeometrija un fizika. Šobrīd māksla ir nolikta dziļi plauktā. Zīmēšanas prasmes tagad noder fizioterapeitu kursos, kad jāuzzīmē cilvēka skelets.”