Mācīties, strādāt, dzīvot un priecāties

Ivars Soikāns

Topošajam automehāniķim, Daugavpils tehnikuma otrā kursa studentam Romānam Saļkovskim ir 18 gadi. Viņš ne tikai mācās un jau strādā izvēlētajā profesijā, bet ir arī īpašnieks simpātiskam, kādreiz daudzu padomju pilsoņu kārotajam, leģendārajam sestajam „Žigulītim”, kuru ir izlolojis savām rokām. Romāns labprāt piekrita pastāstīt “Latgales Laikam” sava “Žigulīša” tapšanas stāstu.

Automašīnas Romānam patikušas jau kopš bērnības. Viņam ir arī vēl viena liela kaislība – futbols. Šim sporta veidam viņš ir veltījis vienpadsmit gadus. Taču pēc muguras traumas nolēmis vairāk pievērsties tehnikai. Romānam jau bija no vectēva mantotais motocikls „IŽ Planeta 3” ar blakusvāģi, ar kuru viņš vizinājās, taču jau sen gribējies arī automašīnu. „Izvēle krita par labu „Žigulim”. Tas ir lēts, rezerves daļas ir pieejamas, ko vēl parastam jaunietim vajag, it sevišķi, ja nav daudz naudas,” stāsta Romāns.

Ar pirmo nopirkto „Žiguli” Romānam kaut kas īsti tomēr nesanāca. Tas arī bija izrūsējis caurs. Tad kādos Līgo svētkos Romāns bija aizbraucis ciemos pie draugiem un ieraudzījis savu pašreizējo „Žiguli”. „Tas man uzreiz iepatikās. Draugi piedāvāja to nopirkt. Sākumā padomāju — kam man otrs „Žigulis”, taču tas nebija ne sadauzīts, ne sarūsējis, arī dokumenti bija kārtībā. Tādēļ nolēmu to nopirkt — atbraucu nākamajā dienā un to savācu,” atceras Romāns.

Jaunajam meistaram toreiz nebija savas garāžas, tādēļ izjaukt savu pirkumu viņš sāka zem klajas debess savas vecmammas mājas pagalmā. „Žigulis” tika izjaukts gandrīz līdz pēdējai skrūvītei. Pēc kāda laika draudzene piedāvāja Romānam pārvietot transportlīdzekli uz sava vectēva garāžu. Puisis piedāvājumam piekrita un pārveda turp gan „Žiguli”, gan arī instrumentus un rezerves daļas, un sāka vakaros darboties.

Visu rakstu lasiet 7. jūnija numurā.