Daugavpilī sporta līdzjutēji uzvedas kā teātrī – klusē. Desmit svešas komandas fani tribīnēs var pārkliegt simtiem vietējo – sportistus tas skumdina.

Stadionā – kā teātrī

2019. gada 9. martā „Daugavpils” uzbrucējs Vugars Askerovs gatavojās izpildīt 11 m soda sitienu – tā bija sezonas pirmā spēle virslīgā. Daugavpils futbolisti pēc trim gadiem atgriezās virslīgā un spēlēja ar Rīgas klubu „Metta/LU”. Spēles informators mikrofonā lūdz publiku atbalstīt futbolistu. Tribīnēs 470 cilvēki – neatsaucās neviens. Toties desmit cilvēki balti zaļajos futbola kreklos no Rīgas, kuri bija atbraukuši, lai atbalstītu savu klubu „Metta/LU”, neapklusa visas deviņdesmit minūtes. V. Askerovs neguva vārtus.

Sportisti apgalvo, ka tribīņu „balss” ir svarīga. Kad tevi atbalsta, ir pavisam citas emocijas, uzsver futbolisti, basketbolisti un volejbolisti. „Cenšamies nesagādāt vilšanos tiem, kuri patiesi pārdzīvo to, kas notiek laukumā. Taču Daugavpilī ir sajūta, ka dodamies laukumā formāli, uzvara vai zaudējums – nav nekādas starpības. Cilvēki ir superpasīvi. Rodas iespaids, ka atnākuši uz teātri, nevis sporta sacensībām,” uzskata volejbolists Ēriks Voroņko.

Ēriks vairākus gadus spēlēja Daugavpilī, DU komandā, beidzamos trīs gadus pārstāv kaimiņus – „Jēkabpils lūšus”. Sportisti uzskata, ka šīs komandas līdzjutēji ir piemērs citiem: „Jēkabpilieši, atbraucot uz Daugavpili, nepievērš uzmanību vietējiem līdzjutējiem. Viņiem ir svarīgi atbalstīt savējos. Parējos viņi neredz.”

Volejbola treneris Nikolajs Čemodanovs atzīmē, ka pasīva fanošana ir raksturīga tieši Daugavpilij. Citās pilsētās, vairāk vai mazāk azartiski, savu komandu atbalsta. „Sēž gluži kā teātrī” – tas ir populārākais Daugavpils tribīņu apzīmējums sportistu un treneru aprindās. Trokšņaini ir vien tad, kad atbrauc pretinieku komandas līdzjutēji, viņi piebilst.

Visu rakstu lasiet 10. maija numurā.