Aleksandram Fatahovam piemīt divi talanti – viņš ir profesionāls pavārs un var stundām ilgi darboties virtuvē, savukārt brīvajā laikā Aleksandrs veiksmīgi spēlē futbolu. Viņaprāt, sporta „virtuve” savā ziņā atgādina parasto, kur bez radošas pieejas, riska un veiksmes neiztikt.

Daugavpilietis Saša, kuram ir divdesmit viens gads, sāka spēlēt futbolu profesionālā līmenī pirms četriem gadiem, taču šajā īsajā laikposmā jau ir izcīnījis daudzas godalgas, bet, lai to sasniegtu, bija ilgi un neatlaidīgi jātrenējas. Viss sākās bērnībā, kad piecgadīgais Saša dzenāja bumbu savas mājas pagalmā Ķīmiķu mikrorajonā: „Es pats sapulcināju komandas, un mēs bez apstājas, līdz pat vēlai naktij, spēlējām futbolu. Es vienatnē līdz automātismam mācījos bumbas pārvaldīšanu un situ pa vārtiem, līdz sāka sāpēt kājas, cenšoties pilnveidot individuālo meistarību. Tas ir gan labi, gan slikti, jo tu nejūti komandas biedra plecu. Es vienmēr spēlēju uzbrukumā.”

Vecāki ievēroja dēla talantu, taču, tā kā ģimenei nebija „liekas” naudas, par zēna sūtīšanu uz futbola klubu, kur varētu darboties pieredzējuša trenera vadībā, netika runāts. Saša atzīst, ka viss, ko viņš ir apguvis, ir paša neatlaidība, dzelžaina pacietība un cenšanās atdarināt savus elkus — izcilus mūsdienu futbolistus Pelē, Djego Maradonu un Krištianu Ronaldu. Ar laiku Aleksandrs bumbas pārvaldīšanu apguva tik labi, ka spēlēt pagalma komandās viņam vairs nebija interesanti.

Visu rakstu lasiet 22. marta numurā.