Jānis Petrovskis par saviem bijušajiem un esošajiem audzēkņiem runā kā kolekcionārs par, piemēram, dārgakmeņiem – kāda vērtību izdevies atklāt tikai pēc rūpīga darba, noslīpēšanas, kāda potenciāls atklājies tikai tad, kad sportists nokļuvis cita sporta veida trenera uzraudzībā. Pērn, 70. jubilejas gadā, Daugavpils novada dome Jānim Petrovskim pateicās par mūža ieguldījumu sportā.

Sporta talantus, it īpaši mazās lauku skolās, nereti atklāj tieši sporta skolotāji, taču ar talantu vien nepietiek. „Kādam, varbūt, ir lielas dotības, bet nav gribasspēka vai mājinieku atbalsta. Tajā pašā laikā ir arī bērni, kam ir milzīga vēlēšanās sportot, bet trūkst dotību,” atzīmē J. Petrovskis, „trenerim laukos jāspēj strādāt ar abām grupām — vieniem palīdzēt norūdīt raksturu, otriem palīdzēt atrast pareizo ceļu, kā gūt kaut nelielus sasniegumus.” Šajā sakarā neizdevīgā situācijā esot meitenes – uzsākot treniņus agrā vecumā, viņas var sasniegt labus rezultātus, bet pēc pusaudžu vecumā piedzīvotajām fizioloģiskajām pārmaiņām tas var neizdoties. Tomēr arī šajā jautājumā nevar aprobežoties ar kategoriskiem pieņēmumiem. J. Petrovskis stāsta, ka tepat, Sventē, treniņus apmeklējusi meitene, kas, atšķirībā no klasesbiedriem, nav uzrādījusi dotības nevienā disciplīnā, tomēr atteikties no treniņiem nav vēlējusies. Pēc kāda laika situācija atrisinājusies, jo treneris atklājis, ka viņai ir dotības kādā pavisam retā vieglatlētikas disciplīnā, par kuru patiesībā pašam trenerim sākumā trūcis zināšanu – vesera mešanā. „Tagad viņu zinām kā Regīnu Aņisjko, daudzkārtēju Latvijas čempioni vesera mešanā,” stāsta J. Petrovskis.

Visu rakstu lasiet 8. februāra numurā.