Ivans un Lidija reiz pameta pilsētu un pārcēlās uz laukiem, lai, skaistās dabas ieskauti, baudītu mūžīgās vērtības. Viņi kopj nelielu saimniecību, ķer zivis, ziemā slēpo un sapņo nodzīvot savrupībā līdz sirmam vecumam.

Ivans plus Lidija

Lidija Āboliņa piedzima Daugavpilī, šeit strādāja līdz pat pensijai. Viņa nekad nedomāja, ka cienītajā vecumā, pametusi mājīgo pilsētas dzīvokli, dosies uz dziļiem laukiem. Kad Lidija satika Ivanu Maļavku, viņa jau bija atraitne, strādāja par pavāri Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā. Ivans ienāca paēst, tā arī iepazinās. Viņš bija precējies, taču pameta ģimeni.

Trīs gadus pirms iepazīšanās ar Lidiju Ivans bija iegādājies viensētu „Jugaņina” (Vecsalienas pagasts). Māja atradās pavisam bēdīgā stāvoklī – tai nebija grīdas, logu, durvju un krāsns. Turklāt nebija arī saimniecības ēku. Ivans pielika daudz pūļu, lai māju savestu kārtībā. Toties sadzīviskus trūkumus un neērtības pilnībā kompensēja skaistā daba, ezera tuvums un makšķerēšana, jo Ivans ir aizrautīgs makšķernieks.

Pamazām viensēta pārtapa mājīgā un labiekārtotā dzīvesvietā – bija uzcelta pirts, saimniecības ēkas, darbnīca, siltumnīca, izrakta aka. Ivans pats apstrādāja dārzu, iestādīja augļu kociņus un ogulājus, kokus. Taču māja bez sievietes šķita tukša un auksta. Taču Ivans nekādi neuzdrošinājās aicināt  Lidiju kļūt par viensētas saimnieci, jo viņa ir pilsētniece un pieradusi pie ērtībām. Taču reiz Ivans tomēr uzaicināja Lidiju uz laukiem. Viņam par pārsteigumu, Lidija bija ar mieru palikt: „Kad es to visu ieraudzīju, vairs nebija nekādu šaubu – tikai uz šejieni. Es uzreiz aizmirsu Daugavpili, turklāt man patīk darboties dārzā un kopt saimniecību.”

Laime savrupībā

Lidija un Ivans laukos jūtas brīnišķīgi. Ziemā viņi slēpo, kopā ķer zivis un rūpējas par saimniecību, bet, galvenais, milzīgu prieku viņiem sagādā būšana divatā un savrupība. „Ivans iemācīja mani makšķerēt ziemā. Es jūtu patiesu baudu, kad zivs rausta ēsmu. Rodas azarts,” stāsta Lidija. Vasarā viņi sēņo un ogo, kopj dārzu, milzīgu siltumnīcu. Dažkārt pie Lidijas atbrauc viņas mazmeita Ksenija. Meitenes tēvs, Lidijas dēls, 2001. gadā traģiski aizgāja bojā: „Esmu pateicīga Ivanam, ka viņš mīl manu mazmeitu gluži kā savu, arī meitene ir pieķērusies vectēvam.”

Pilnu rakstu lasiet 22.maija numurā.