Ķīmijas skolotāja, ilūkstieša Vladislava Čekāna dzīvojamo istabu rotā divi plakāti, aiz sekcijas stikla izklāta ķīmisko elementu periodiskā tabula, bet uz durvīm – mazbērnu un mazmazbērnu roku nospiedumi ar sveicieniem 90. dzimšanas dienā. Teju četrus gadu desmitus veltot pedagoģijai un darbam skolu administrācijā, viņš ielāgojis, ka atgādinājumu par svarīgāko dzīvē nekad nevar būt par daudz.

Eksperimenti un reakcijas beigsies pozitīvi tikai tad, ja būs pareizi sastādīta formula. Tāpat arī dzīvē – iecerētais izdosies tikai tad, ja mērķa sasniegšanai tiks ieguldīts uzcītīgs darbs. Skolotāja Čekāna dzīves formulas nav no vienkāršākajām. Vecāku mājas Pilskalnes pagastā viņš atstājis, lai pēc drauga ieteikuma uzsāktu mācības Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā un izvairītos no dienēšanas armijā. Šis eksperiments beidzās īpaši veiksmīgi, izdevās ne tikai iegūt pedagoga diplomu, bet arī sievu.

Diemžēl pēc institūta absolvēšanas iejaucās apstākļi, kas abus izšķīruši – latviešu valodas un literatūras skolotāja Paulīne nosūtīta strādāt Jersikas pamatskolā, bet Vladislavam nācies doties uz Kurzemi, lai kļūtu par pirmo direktoru jaunuzceltajā Brocēnu vidusskolā. Sievai darbu Brocēnu vidusskolā izdevās atrast tikai pēc pieciem gadiem. „Braukājām. Es pie viņas līdz Jersikai un tad abi uz Ilūksti pie maniem vecākiem,” stāsta skolotājs.

„Brocēni bija ļoti cietuši kara laikā,” atminas skolotājs V. Čekāns, „meži ap skolu bija pilni mīnām, skolēnus vajadzēja uzmanīt, lai nenotiktu kāda nelaime.” Jauno direktoru atbalstījis gan draudzīgais kolektīvs, gan pretimnākošie vecāki. Skolas ēku atklāja 1951. gadā, bet darba vēl bija daudz, tāpēc saimnieciskie jautājumus bija jārisina ne retāk kā administratīvie.

Pilnu rakstu lasiet 3. maija numurā.