Demenes pagastā ierastos dabiskos apstākļos dzīvo divas mežacūkas — Maša un Glaša, kuras tik ļoti pieradušas pie cilvēkiem, ka ļauj sevi pabužināt un noglāstīt, turklāt ir mežacūkām neierasti  paklausīgas un pieķērušās cilvēkiem. Māsas piedalās nopietnā projektā.

“Laipni lūdzam!”

Mežakuiļi var sasniegt 150—200 kg svaru, mežacūkas – no 60 līdz 180 kg. Dabā dzīvnieki var sasniegt 14 gadu vecumu, bet nebrīvē nodzīvot pat līdz 20 gadiem. Mežacūka var skriet ar ātrumu līdz 40 kilometriem stundā. Šiem dzīvniekiem šņukurs ir gluži kā arkls, ar kuru tie spēj izrakt sasalušu zemi 15—17 cm dziļumā.

„Ar šiem dzīvniekiem jābūt ļoti piesardzīgiem, citādi var būt lielas nepatikšanas, pat letāls iznākums. Šādi gadījumi ir bijuši,” stāsta Demenes mednieku kolektīva priekšsēdētājs Vladimirs Platkovs. Maša un Glaša mitinās mežā, pie medību suņu apmācības centra „Demene”. Katra sver gandrīz centneru. Vladimirs stāsta, ka agrāk šeit mitinājās divas nepieradinātas mežacūku mātītes un milzīgs negants mežakuilis, kuru tā agresivitātes dēļ nācās nogādāt citā vietā: „Viņš kropļoja suņus un uzbruka cilvēkiem, nešpetno dzīvnieku tā arī neizdevās pieradināt. Mēs negribējām riskēt un eksperimentu neturpinājām, savukārt mežacūku mātītes atdevām citiem.”

Kad mēs kopā ar Vladimiru aizgājām uz vietu, kur uzturas mežacūkas, Mašas un Glašas tur nebija. Vladimirs, zinot 4 hektārus plašā aploka iemītnieču paradumus, devās pie midzeņa, kur mežacūkas labprāt atpūšas. Šeit viņas arī atrada – Maša un Glaša gulēja tik cieši, ka krākšana bija dzirdama visā mežā. Pamodinātas un pacienātas ar baltmaizi (rupjmaizi viņas neēd), Maša un Glaša pieklājības pēc mazliet pačāpstināja un atkal likās gulēt. Viņas parasti guļ cieši piespiedušās viena otrai, lai būtu siltāk. Tā arī dzīvo – pabarotas un aprūpētas, viesi un mednieki piebaro mežacūkas. Kāds atnes ābolus, kāds – maizi vai kartupeļus, rukši neatsakās arī no graudiem, dārzeņiem un citām delikatesēm. „Visus, kas grib redzēt dzīvniekus, aicinām ciemos, — gan pieaugušos, gan bērnus. Ar mežacūkām var nofotografēties un pat noglāstīt,” saka Vladimirs.

Pilnu rakstu lasiet 9. februāra numurā.