Līvānu māksliniece Ilze Griezāne, ikdienā Latgales mākslas un amatniecības centra direktore, šo gadu iesākusi ar vairākām izstādēm. Krustpils pilī jeb Jēkabpils vēstures muzejā apskatāma viņas personālizstāde „Logs ar Daugavu”, savukārt Daugavpils Poļu namā darbojas viņas un citu triju mākslinieču (Vēsmas Ušpeles, Vijas Stupānes un Agras Rītiņas jeb mākslinieču apvienības „V.I.V.A”) darbu izstāde „Iemīlējušās Latgalē”. Ilze atzīstas, ka gleznojot viņa apstādina skaistos mirkļus, kuru katrā dienā ir gana daudz.

Iesaistījusies sievišķīgā apvienībā

Vaicāta, no kurienes viņā ir mākslas gēns jeb vēlēšanās dzimto novadu apcerēt krāsu valodā, Ilze atzīstas, ka dzimtā nav mākslinieku, taču viņi pratuši dziedāt, dejot, radīt skaistu vidi. Kādreiz Līvānu 1. vidusskolas zīmēšanas skolotājas un Līvānu stikla fabrikas menedžeres Ināras Ostrovskas iedrošināta, Ilze iestājās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā. Viņa mācījās kopā ar mākslinieci Mairitu Folkmani, scenogrāfu un režisoru Mārtiņu Vilkārsi, keramiķi Diānu Dzelmi un citiem. Strādājot Līvānu mākslas skolā, Ilze neklātienē Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē ieguva mākslas bakalaura diplomu.

Kad 2004. gadā Līvānu novada pašvaldība izveidoja Latgales mākslas un amatniecības centru, kurš bija pirmais ES finansētais projekts novadā, Ilze uzvarēja vadītājas konkursā. „Izvēlējos mākslas ceļu, un ne mirkli to nenožēloju,” saka Ilze.   

Personālizstāde „Logs ar Daugavu” stāsta, ka Ilze Griezāne jau 14 gadus, lūkojoties pa centra logu, dzīvo līdzi upes mainīgajam raksturam un noskaņai. Vispirms viņa to visu nofotografē, pēc tam glezno, jo, kā teica Ilze, mirklim ir mode uzplaiksnīt un pazust laika sprīdī, kāda nav uz pulksteņa ciparnīcas. „Izstāde ceļo pa pilsētām, kuras atrodas Daugavas krastos. Tātad gleznas izstādīšu arī 15. martā Krāslavas Vēstures un lietišķās mākslas muzejā, vasarā Daugavpils Māla mākslas centrā un septembrī noslēguma apstāšanās Līvānos,” teica Ilze.

Tikmēr izstādē „Iemīlējušās Latgalē” var iepazīt citu Ilzi — kluso dabu un krāšņu ziedu pļavu gleznotāju. Viņa saka, ka tā ir sievišķīga mākslinieču apvienība un ka viņa iedvesmojas no šīs radošās draudzības ar Vēsmu, Agru un Viju, kas ilgst jau 10 gadus. Viņas satiekas, lai piepildītu ilgas gleznot pie ainaviska ezera, košā pļavā vai klusā meža ielokā. Pēc tam notiek atkalsatikšanās kopīgās izstādēs.

Ilze saka: „Esmu izteikts ainavists un plenērists. Kad esam plenērā, mēs gleznojam visu dienu. Ainavas gleznojas ātri. Iekāpju pļavā, un notiek klikšķis. Nofotografēju. Iesāku gleznot plenērā, turpinu mājās. Un fotogrāfija palīdz atsaukt atmiņā sauli, krāsas, skaņas, pārdzīvojumu, kāds bija plenērā. Bet, ja gribu eksperimentēt ar citiem stiliem, tad man vajag padomāt, meklēt daudz ilgāk.”

Pilnu rakstu lasiet 2. februāra numurā.